No enciklopēdijām bērnībā līdz sapnim par kodolpētniecību un astrofiziku
Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolniece Emīlija Plotniece jau kopš bērnības sapņo par kosmosu. Piecu gadu vecumā viņa šķirstīja enciklopēdiju un bija gatava kļūt par astronauti. Vēlāk gan jauniete atskārta, cik bieži šajā profesijā ir negadījumi un ka kosmosu iespējams pētīt arī no Zemes, tāpēc aizrāvās ar astrofiziku.
Jau kopš 2.klases Emīlija apmeklē "Laboratorium Zinātnes skolu", kur rudenī sāks strādāt arī pati. "Sākumā būšu asistente, bet ļoti ceru kādreiz kļūt par skolotāju," viņa saka. "Es esmu gājusi vairākās nodarbībās, bet tas, kas ir kopīgs visām, ka vienmēr pēc teorijas visu var praktiski izmēģināt – gan ķīmijā, gan fizikā, gan elektronikā. Man tas ir ļoti palīdzējis, ka varu pati ar savām acīm pēc tam to ieraudzīt, pamēģināt," atzīst Emīlija
Nākotnē viņa cer studēt astronomiju vai inženieriju un kādreiz strādāt CERN kodolpētniecības laboratorijā: "Zinu, ka tur jau ir darbojušies arī studenti no Latvijas."
Aizrautīgs skolotājs dara aizrautīgu pašu
Anastasija Rima šobrīd studē ķīmiju un ķīmijas tehnoloģijas Austrijā. Viņas ceļš STEM jomā arī aizsākās "Laboratorium Zinātnes skolas" nodarbībās. Īpaši spilgti atmiņā palicis organiskās ķīmijas kurss. "Pasniedzējs, kurš vadīja šo kursu, vēl bija students, bet viņa zināšanas šķita neaptverami plašas. Es sev teicu – kādreiz es arī gribu zināt tikpat daudz, lai spētu strādāt laboratorijā vai mācīties prestižā universitātē," stāsta Anastasija. Savā ziņā šis mērķis ir sasniegts, jo pašlaik Anastasija ķīmijas privātstundās iedvesmo un apmāca citus jauniešus.
Meitene cer savu nākotni saistīt ar pētniecību vai farmācijas nozari. Lai gan vēl nezina, vai pēc studijām atgriezīsies Latvijā, iespēju neizslēdz: "Ja būs darbs un vieta, kur attīstīties – kāpēc ne."
"Vai tad tevi sieviešu profesijas vispār neinteresē?"
Diāna Puķīte jau vairāk nekā četrus gadus strādā Latvijas uzņēmumā "VR Cars", kas izstrādā militāros transportlīdzekļus "VRF", ko šogad iegādājās arī Latvijas Nacionālie bruņotie spēki.
Viņas ceļš līdz inženierijai bija ar saviem pārbaudījumiem – sākumā Diāna izvēlējās inženiertehnikas dizainu, jo šaubījās par sabiedrības reakciju un domāja – pat ja inženiertehnika, dizains vismaz izklausās sievišķīgāk. "Tuvinieki un paziņas jautāja, vai tad mani vispār nekādas meiteņu profesijas neinteresē," viņa atminas. Tomēr pēc diviem gadiem Diāna pieņēma lēmumu studēt inženiertehniku, mehāniku un mašīnbūvi, ko sākotnēji bija vēlējusies.
Viņa atzīst, ka stereotipi nav bijuši sveši arī citviet. "Studiju laikā vecāka gadagājuma pasniedzēji meitenēm tēmas mēdza skaidrot ar piemēriem par veļasmašīnām un gludekļiem – lai saprot." Vienaudži pat esot komentējuši, ka droši vien Diānai trūkstot uzmanības, tāpēc izvēlējusies nozari, kur apkārt būtu daudz puišu.
Foto: Laboratorium Zinātnes skola
Tagad ikdiena sastāv no simulācijām, rasējumiem un detaļu izturības testiem: "Mums katra diena ir citāda – visu laiku kaut kas mainās. Reizēm jāzīmē detaļas, piemēram, krēsli, citreiz jāveido simulācijas, lai saprastu, vai konstrukcija izturēs vai salūzīs. Strādājam ar detaļām, liekam tās simulācijā, cenšoties atdarināt reālus apstākļus – kā kustēsies, no kuras puses nāks spēks. Tad skatāmies, vai detaļa izturēs vai salocīsies."
Lai gan apkārtējie sākumā šaubījās, Diāna ir pārliecināta par savu izvēli: "Nenožēloju nevienu dienu. Man patīk tas, ko daru – visu laiku parādās kas jauns, ko apgūt. Sākumā strādāju ar 3D skenēšanu, kas ļoti attīstās, tagad mans jaunums ir simulācijas, kur arī viss strauji iet uz priekšu. Esmu pārliecināta, ka drīz radīsies vēl kas cits, ko mācīties. Inženierijā īsti nav galapunkta – vienmēr ir kas jauns, kas rauj uz priekšu un mainās."
Rakta autors : Delfi
